Trump administrācija mudina tehnoloģiju gigantus iegādāties elektrostacijas par 15 miljardiem, kuras viņiem, iespējams, nebūs nepieciešamas
Iedomājieties, ka jums piedāvā iegādāties milzīgu māju, kuru jūs, iespējams, nekad neapdzīvosiet, bet jums tā būs jāapmaksā un jāuztur. Tieši ar šādu priekšlikumu, tikai daudz lielākos mērogos, Baltā nams, pēc ziņu aģentūru informācijas, vēršas pie lielākajiem ASV tehnoloģiju uzņēmumiem. Administrācijas plāns? Mudināt Google, Amazon, Microsoft un citus ieguldīt vismaz 15 miljardus dolāru jaunu elektrostaciju celtniecībā, lai stabilizētu elektroenerģijas cenas, pat ja šī jaunā jauda uzņēmumiem pašiem nekad nebūs tieši vajadzīga.
Šis neparastais priekšlikums ir daļa no plašākiem centieniem risināt elektroenerģijas tīkla nepietiekamības problēmas ASV austrumu daļā, ko pārvalda lielākais reģionālais operators PJM. Idejas kodols ir radīt finansiālu stimulus, lai uzceltu rezerves jaudas blokus, kas darbotos tikai ārkārtas situācijās – piemēram, ekstrēmu laika apstākļu vai pārspriegumu laikā. Taču rēķins par šo “apdrošināšanu” pret strāvas padeves traucējumiem, pēc plāna, nokristu tieši uz pleciem datu centru un mākoņpakalpojumu milžiem.
Kāpēc tehnoloģiju uzņēmumi? Elektroenerģijas “pārtikas ķēdes” augšgalā
Jautājums, kas radās daudziem: kāpēj tieši tehnoloģiju nozare? Atbilde slēpjas enerģijas patēriņā. Mākslīgā intelekta, mākoņdatošanas un lielo datu apstrādes eksplozīvā izaugsme ir pārvērtusi tehnoloģiju gigantus par vieniem no lielākajiem elektroenerģijas patērētājiem pasaulē. Viens moderns datu centrs var patērēt tikpat daudz elektroenerģijas kā vidēja izmēra pilsēta.
Tādējādi šie uzņēmumi ir kļuvuši par centrālajiem aktieriem enerģētikas stabilitātes jautājumā. Baltā nama argumentācija, iespējams, ir tāda, ka, tā kā viņi ir galvenais pieprasījuma pieauguma avots, viņiem būtu jāņem atbildība arī par piedāvājuma nodrošināšanu. Citiem vārdiem sakot, ja vēlaties izmantot milzīgu daudzumu strāvas, jums ir jāpalīdz garantēt, ka tā vispār ir pieejama.
PJM izsoles mehānisms un “maksāšana par neko” dilemmas
Plāna tehniskais instruments ir tā sauktā “jaudas tirgus” izsole, ko organizē PJM. Šajās izsolēs ražotāji sacenšas, piedāvājot rezerves jaudas blokus, kas tiek samaksāti tikai par to, ka tie ir gatavi darbībai, nevis par faktiski saražoto elektroenerģiju. Šobrīd šos maksājumus galvenokārt sedz gala patērētāji, izmantojot elektroenerģijas rēķinus.
Jaunā administrācijas ideja ir pārkārtot šo finansiālo slogu, tieši mērķējot uz lielajiem tehnoloģiju patērētājiem, lai viņi kļūtu par šo izsolu galvenajiem sponsoriem. Kritiķi uzreiz nosauc to par netaisnīgu subsīdiju tradicionālajai enerģētikai uz tehnoloģiju nozares rēķina. Turklāt radās pamatots jautājums – vai šāds pasākums patiesībā nepalēninās pāreju uz zaļo enerģiju, jo tiks finansētas tieši fosilā kurināmā (dabasgāzes) rezerves jaudas stacijas, nevis saules, vēja vai akumulatoru uzglabāšanas risinājumi.
Uzņēmumu reakcija: liela piesardzība un iespējama pretošanās
Nav pārsteidzoši, ka tehnoloģiju nozare šo priekšlikumu uztver ar lielu skepticitāti. Līderu uzņēmumi jau ir ieguldījuši miljardus pašu atjaunīgo enerģijas avotu – saules bateriju un vēja parku – izveidē, tieši lai padarītu savu darbību neatkarīgu no valsts tīkla un zaļāku. Viņu argumenti, visticamāk, būs šādi:
* **Finanšu neefektivitāte:** Ieguldījums 15 miljardos aktīvos, kuri nerada tiešus ienākumus un var nekad netikt izmantoti, ir grūti pamatojams akcionāriem.
* **Koncentrēšanās uz zaļo enerģiju:** Uzņēmumi ir noteikuši ambiciozus mērķus par oglekļa neitralitāti, un subsīdēt jaunas fosilā kurināmā stacijas ir pretrunā ar šiem mērķiem.
* **Tehnoloģiskas alternatīvas:** Daudzi uzskata, ka naudu labāk veltīt enerģijas uzglabāšanas tehnoloģijām (akumulatoriem) un viedākiem tīkliem, kas ir progresīvāks risinājums nekā jaunu tradicionālu elektrostaciju celtniecība.
Gaidas ir, ka nozare spēs organizēt spēcīgu lobēšanu, lai šis plāns netiktu īstenots tā formā, kāds tas ir piedāvāts tagad.
Ko tas nozīmē parastajiem patērētājiem un enerģētikas nākotnei?
Baltais nams apgalvo, ka šis pasākums galu galā samazinās elektroenerģijas cenas visiem, stabilizējot tīklu un novēršot dārgas ārkārtas situācijas. Tomēr ekonomisti brīdina, ka šāda liela papildu finansiāla sloga pārvirzīšana uz tehnoloģiju uzņēmumiem varētu radīt netiešus sekas. Iespējams, ka izmaksas tiks “pārceltas” uz klientiem augstāku pakalpojumu cenās vai arī palēnināsies investīcijas jaunu datu centru celtniecībā noteiktos reģionos.
Šis gadījums izceļ vēl dziļāku problēmu: kā modernā sabiedrība var godīgi sadalīt milzīgās izmaksas, kas saistītas ar stabila, modernas laikmetu prasībām atbilstoša enerģētikas tīkla uzturēšanu. Vai atbildība jāgulst uz pleciem tiem, kas patērē visvairāk, vai arī tā ir kopīga infrastruktūra, kuras uzturēšana ir valsts un visu patērētāju pienākums?
Viena ir skaidra: debates par šo 15 miljardu dolāru priekšlikumu tikai sākas. Tas ir politisks, ekonomisks un tehnoloģisks krustpunkts, kas noteiks ne tikai ASV enerģētikas politiku nākamajos gados, bet arī radīs precedentu, kā valdības visā pasaulē varētu mēģināt regulēt strauji augošo digitālās ekonomikas enerģētikas apetīti.