Kāpēc Silikona ieleja patiešām apsver iespēju bēgt no Kalifornijas? (Tas nav 5% nodoklis)
Ja esat ar zināmu pārsteigumu sekojis līdzi miljardieru “eksodam” no Kalifornijas, jūs neesat vienīgais. Virsraksti bieži vien liecina, ka vainīgs ir ierosinātais papildu 5% ienākuma nodoklis bagātākajiem. Taču īstais šķērslis, kas rada nervozitāti Silikona ielejas dibinātāju un investoru lokos, ir daudz specifiskāks un, viņuprāt, postošāks: **piedāvātais bagātības nodoklis (wealth tax), kas tiktu piemērots nevis uz pašu īpašumā esošajām akcijām, bet uz balsstiesību akcijām.** Šis šķietami tehniskais nianses punkts, kā norādīja Ņujorkas pasts, var radikāli pārveidot uzņēmējdarbības klimatu štatā.
Kas īsti ir “bagātības nodoklis” un kā tas atšķiras?
Lai saprastu satraukumu, vispirms jānošķir divas lietas. Ierosinātais **papildu progresīvais ienākuma nodoklis** nozīmētu, ka privātpersonām ar ienākumiem virs 5 miljoniem dolāru gadā būtu jāmaksā papildu 5%. Tas pats par sevi ir nozīmīgs, taču tas ir pazīstams koncepts. **Bagātības nodoklis** ir pavisam cita dzīvnieka suga. Tas tiktu aplikts ar personu kopējo neto vērtību (īpašums, investīcijas, akcijas) pārsniedzot noteiktu slieksni, pat ja šī vērtība nav “realizēta” – tas ir, pat ja akcijas nav pārdotas un peļņa nav saņemta skaidrā naudā.
Problēma, ko redz tehnoloģiju dibinātāji, ir tā, ka viņu bagātība bieži vien ir “iesaistīta” viņu pašu uzņēmumu akcijās. Piemēram, uzņēmuma dibinātājam var piederēt miljardu vērts akciju pakets, bet viņš var saņemt salīdzinoši nelielu algu. Ienākuma nodokli viņš maksā no algas. Bet bagātības nodokli viņam būtu jāmaksā no tā miljardu vērtības portfeļa, **neatkarīgi no tā, vai viņš ir pārdevis kādu akciju un vai viņam ir skaidra nauda, lai nodokli nomaksātu.** Tas piespiež uzņēmējus izņemt naudu no biznesa vai pārdot akcijas tikai tāpēc, lai segtu nodokļu rēķinus.
Balsstiesību akcijas: Vērtība, kuru nevar taupīt bankā
Šeit sākas īstā galvassāpe. Daudzi tehnoloģiju uzņēmumi, īpaši tie, kas izsludināti biržā, izmanto divu veidu akciju struktūru: **A klases akcijas** (parastajiem investoriem, ar vienu balsi par akciju) un **B klases akcijas** (dibinātājiem un vadībai, ar 10 vai vairāk balsīm par akciju). Šī struktūra ļauj dibinātājiem saglabāt uzņēmuma kontroles paketi un stratēģisko vadību, pat ja viņi pieder tikai nelielai daļai no uzņēmuma ekonomiskās vērtības.
Pieņemsim, ka uzņēmuma dibinātājam pieder 3% no uzņēmuma kopējā akciju skaita, bet tās visas ir superbalssējošās B klases akcijas, kas viņam dod, teiksim, 51% balsstiesību. **Tā ekonomiskā vērtība ir tieši tie 3%, bet balsstiesību vērtība ir nenovērtējama** viņa ietekmei un uzņēmuma liktenim. Saskaņā ar ierosinājumu, bagātības nodoklis tiktu aprēķināts, ņemot vērā visu akciju tirgus vērtību, ieskaitot šīs superbalssējošās akcijas. Dibinātājam būtu jāmaksā milzīgs nodoklis par vērtību, kas pārsniedz viņa faktisko ekonomisko daļu, un par aktīvu (kontroli pār uzņēmumu), ko viņš nekad nevarēs “realizēt” nepazaudējot to pašu kontroli.
Reāls piemērs: Kas notiktu ar Leriju Peidžu?
Iedomāsimies piemēru no avota. **Lerijs Peidžs**, Google dibinātājs, pieder aptuveni 3% Alphabet (Google mātesuzņēmuma) akciju. Taču, pateicoties balsstiesību akciju struktūrai, šie 3% viņam nodrošina izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma lēmumiem. Ja bagātības nodoklis tiktu piemērots uz visu viņa turējuma tirgus vērtību – kas var būt desmitiem miljardu dolāru – Peidžam katru gadu būtu jāatrod simtiem miljonu vai pat miljardi dolāru skaidrā naudā, lai samaksātu nodokli par šīm akcijām.
Kā viņš to varētu izdarīt? Viņam būtu jāpārdod akcijas. Bet, pārdodot B klases akcijas, tās parasti pārvēršas par A klases akcijām, zaudējot superbalssējošās tiesības. Laika gaitā tas sistemātiski grautu viņa un citu dibinātāju kontroli pār uzņēmumu, ko viņi ir veidojuši gadu desmitiem. **Būtībā, nodoklis liktu viņiem maksāt par tiesībām saglabāt savu uzņēmuma vadību.** Šis ir eksistenciāls drauds tiem, kas uzskata, ka ilgtermiņa stratēģiskā kontrole ir svarīgāka par īstermiņa naudas plūsmām.
Bēgšanas instinkts: Vai tas ir reāls drauds vai bargaining chips?
Kad tādi cilvēki kā Elon Musk, Džošs Heiss (Oracle) un daudzi citi iesaku vai pat dara pārcelšanos uz Teksasu, Nevadu vai Floridu, viņi nerunā tikai par ienākuma nodokļa likmēm. Viņi runā par sistēmu, kas, pēc viņu domām, **soda tos par veiksmi un piespiež izšķirties starp uzņēmuma kontroli un finansiālu izdzīvošanu.** Šie štati piedāvā ne tikai nulles ienākuma nodokli privātpersonām, bet arī nav nekāda bagātības nodokļa.
Vai viņi tiešām aizies? Daži jau ir aizgājuši. Citi pārcels oficiālo dzīvesvietu, bet saglabās ievērojamu klātbūtni Kalifornijā. Tomēr pat drauds par iespējamo “smadzeņu aizplūšanu” ir spēcīgs arguments politikas veidotājiem. Ja no štata aiziet ne tikai nauda, bet arī lēmumu pieņēmēji, inovācijas centrs un investīcijas, tas var ilgtermiņā kaitēt Kalifornijas ekonomikai vairāk nekā jebkādi nodokļu ieņēmumi no dažiem miljardieriem.
Kādi varētu būt sekas?
Ja šāds nodoklis tiktu ieviests, mēs varētu redzēt vairākas tendences:
1. **Uzņēmumu reorganizācija:** Vairāk uzņēmumu reģistrētos citos štatos jau no paša sākuma, lai izvairītos no potenciāla drauda.
2. **Kapitāla aizplūšana:** Investori kļūtu piesardzīgāki pret Kalifornijā bāzētiem uzņēmumiem, zinot, ka dibinātāji var tikt pakļauti finansiāliem spiedieniem, kas liek viņiem izlaist akcijas.
3. **Juridiski cīņas:** Ierosinātais likumprojekts noteikti tiktu izaicināts tiesā, iespējams, līdz pat Augstākajai tiesai, kas aizkavētu tā ieviešanu uz gadiem.
4. **Politiskais spiediens:** Jau tagad redzamā diskusija ir instruments, lai ietekmētu likumdevējus un meklētu kompromisu variantus, kas nesasistu pašu zaru, uz kura sēž Silikona ieleja.
Vispārējā aina: Vai Kalifornija zaudē savu burvību?
Kalifornija ilgu laiku ir piesaistījusi talantus ar savu unikālo ekosistēmu: vadošās universitātes, riska kapitālistu koncentrācija, pieredzējušu speciālistu kopiena un kultūra, kas slavē risku un inovācijas. Taču augstās dzīves izmaksas, bezpajumtnieku krīze, mežu ugunsgrēki un tagad arī šie nodokļu ierosinājumi pakāpeniski kliedē šo auru. Jautājums, ko uzdod daudzi, ir: **Vai “Kalifornijas sapnis” vēl ir tā vērts?**
Noslēgumā, runa par “bēgšanu” nav tikai par 5%. Tā ir par fundamentālu baili, ka štats sāks aplikt ne tikai ienākumus, bet arī pašu struktūru, kas ir ļāvusi izveidoties lielākajiem tehnoloģiju gigantiem – dibinātāju spēju ilgtermiņā kontrolēt un veidot savus “bērnus”. Šis konflikts noteiks ne tikai to, kur miljardieri dzīvos, bet arī to, kur nākotnes miljardi tiks radīti.