Kāpēc mākslīgā intelekta dziļie mākslinieki apdraud mūsu atmiņas par mirušajiem?
Mūsdienās tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka dažkārt aizmirstam jautāt – vai mums vajadzētu darīt visu, ko varam? Šis jautājums kļūst īpaši svarīgs, kad runa ir par mirušu cilvēku digitālo atgriešanu dzīvē.
Zelda Viljamsa balsis: “Lūdzu, pārtrauciet sūtīt man tēta AI video”
Nesenā Instagram publikācijā slavenā komiķa Robina Viljamsa meita Zelda ar sirsnīgu un vienlaikus sāpīgu vēstījumu vērsās pie sabiedrības. Viņa lūdza pārtraukt viņai sūtīt mākslīgā intelekta radītos video, kuros tēls viņas mirušais tēvs. Šis brīdis kļuva par svarīgu apspraudes iemeslu par tehnoloģiju un ētikas robežām.
“Katrs šāds video ir kā neliels nodārsījums viņa atmiņai,” rakstīja Zelda. “Tas nav tikai neētiski – tas ir emocionāli sāpīgi tiem, kas viņu pazina un mīlēja.”
Kā darbojas dziļā māksla un kāpēc tā kļūst par problēmu?
Dziļā māksla (deepfake) tehnoloģija izmanto mākslīgos neironu tīklus, lai radītu pārliecinošus video un audio ierakstus, kuros cilvēki dara vai saka lietas, ko viņi nekad nav darījuši vai teikuši. Sākotnēji šī tehnoloģija tika izmantota pētniecībai un izklaidei, taču tagad tā arvien vairāk tiek izmantota neētiskiem mērķiem.
Tehnoloģija ir kļuvusi tik pieejama, ka pat iesācēji var izveidot pārliecinošus video, izmantojot tikai dažus attēlus un video fragmentus. Tieši šī pieejamība padara situāciju tik bīstamu – tagad jebkurš var “atsaukt dzīvē” jebkuru mirušu personu bez atļaujas.
Tiesiskais vakuums: kāpēc mirušos nevar apmelo?
Vairumā valstu, tostarp Latvijā, pastāv tiesiska norma, ka mirušu personu nevar apmeltot. Tas nozīmē, ka, ja kāds izplata melīgus apgalvojumus par mirušu personu, tam nav tiesisku sekas. Šis likumdošanas aspekts rada unikālu situāciju – tehnoloģiski mēs varam darīt ar mirušajiem lietas, kas būtu nelikumīgas, ja tie būtu dzīvi.
Taču vai tiesiskā aizsardzības trūkums nozīmē, ka mums ir morāla brīvība rīkoties pēc savas ieskats? Zelda Viljamsa vēstījums skaidri parāda, ka atbilde ir “nē”.
Psiholoģiskā ietekme uz ģimenēm un draugiem
Ikviens, kurš ir zaudējis tuvu personu, zina, cik svarīga ir godīga atmiņa par viņu. Dziļās mākslas video rada emocionālu neskaidrību – no vienas puses, tas izskatās pēc mīļās personas, bet no otras – tā nav viņu patiesā esība.
Psihologi brīdina, ka šādi video var būt īpaši kaitīgi cilvēkiem, kas pārdzīvo sēru. Tie var traucēt apdzišanas procesu un radīt papildu emocionālu slogu jau sāpīgā periodā.
Kur ir robeža starp pieminu un ekspluatāciju?
Pastāv svarīga atšķirība starp godīgu piemiņu un neētisku ekspluatāciju. Piemēram, digitālo arhīvu izveide ar autentiskiem materiāliem ir viens, bet mirušas personas tēla izmantošana komiskiem video vai reklāmām ir pavisam cits.
Daudzi uzskata, ka ir morāli nepieņemami izmantot mirušu personu tēlu bez viņu atļaujas vai to ģimenes piekrišanas. Tas attiecas ne tikai uz slavenībām, bet arī uz parastajiem cilvēkiem.
Kā aizsargāt mūsu kolektīvo atmiņu?
Kā sabiedrībai mēs varam rīkoties, lai aizsargātu mirušo godīgu atmiņu? Šeit ir daži ieteikumi:
– Cienīt ģimeņu vēlmes attiecībā uz mirušo radinieku tēlu
– Attīstīt mediju pratību, lai cilvēki varētu atpazīt mākslīgā intelekta saturu
– Apspriest šīs problēmas ar draugiem un ģimeni
– Atbalstīt likumdošanas iniciatīvas, kas regulē dziļās mākslas izmantošanu
Nākotnes izaicinājumi un iespējamie risinājumi
Tehnoloģija turpina attīstīties, un mums kā sabiedrībai jāatrod veidi, kā to izmantot atbildīgi. Daži iespējamie risinājumi varētu būt:
– Tehnoloģiju uzņēmumu līdzdalība satura moderēšanā
– Digitālo ūdenszīmju izmantošana, lai identificētu mākslīgā intelekta saturu
– Izglītojošas kampaņas par digitālo ētiku
– Starptautiski nolīgumi par dziļās mākslas izmantošanu
Katra no mums atbildība
Galu galā, katram no mums ir personīga atbildība par to, kā mēs izmantojam tehnoloģijas. Pirms izplatām vai izveidojam dziļās mākslas saturu, jājautā sev: “Vai šis godā šīs personas atmiņu? Vai tas nesaitē sāpes cilvēkiem, kuri viņu mīlēja?”
Kā teica Zelda Viljamsa savā vēstījā: “Mans tēvs bija īsts cilvēks ar īstām jūtām. Viņa atmiņa ir vērtīgāka nekā jebkāds virspusīgs izklaides saturs.”
Mūsu spēja radīt nedod mums tiesības darīt visu, ko varam. Dažkārt pati cilvēciskākā lieta, ko varam darīt, ir izvēlēties neradīt.