Hakeru uzbrukumi un interneta pārraides pārtraukumi satricina Irānu ASV gaisa triecienu laikā
Kādu dienu pēc tam, kad ASV gaisa spēki veica triecienus vairākās Irānas lielākajās pilsētās, notikumi digitālajā telpā bija tikpat satraucoši kā tie fiziskajā pasaulē. Lielākā daļa iedzīvotāju, meklējot informāciju un drošību, saskārās ar plašiem interneta traucējumiem un bezprecedenta kiberuzbrukumu, kas skāra pat vienu no populārākajiem valstī lūgšanu lietotņiem.
Digitālā fronte: kā hakeri izmantoja haosu
Konflikta fiziskā dimensija bija skaidra – sprādzieni, trauksme, ziņas par valsts augstākā līdera zaudējumiem. Taču paralēli tam norisinājās vēl viens karš – karš par informāciju un iedzīvotāju uzmanību. Vairāki interneta uzraudzības portāli reģistrēja strauju un ievērojamu interneta savienojamības kritumu gandrīz visā valstī tieši triecienu brīdī un stundās pēc tam.
Eksperti uzreiz izteica aizdomas, ka tas nav nejaušs tehnisks bojājums, bet apzināta darbība, lai ierobežotu informācijas plūsmu, kontrolētu narratīvu un apgrūtinātu koordinētu reakciju no iedzīvotāju puses. Taču pats satriecošākais incidents saistījās ar lietotni “Ghanoor”, kas ir miljoniem irāniešu viedtālruņos instalēta lūgšanu laiku un kiblas virziena atgādināšanai.
Lūgšanu lietotne pārvērtās par propagandas kanālu
Pēkšņi lietotnes “Ghanoor” lietotāji visā valstī sāka saņemt pārslogojumu ar push-paziņojumiem. Parastie atgādinājumi par lūgšanu laiku tika aizstāti ar politiskiem saukļiem, apgalvojumiem par notiekošo un, pēc dažu ziņu liecībām, pat nepatiesu informāciju par situācijas attīstību. Šis incidents skaidri parādīja hibrīda draudu būtību – uzbrukums tika veikts nevis militārai infrastruktūrai, bet tieši tai digitālajai ikdienas lietošanas lietai, uz kuras cilvēki paļaujas garīgajos jautājumos.
Irānas cyberdrošības dienesti centās incidentu novērst, bet bojājums jau bija nodarīts. Tūkstošiem cilvēku, kas, iespējams, meklēja mieru un norēķināšanos šajos traģiskajos brīžos, tika konfrontēti ar haotisku informācijas plūsmu tieši no ierīces, kas viņiem bija jāuzticas. Šis uzbrukums psiholoģiskajai drošībai un personīgajai digitālajai telpai tiek uzskatīts par īpaši viltīgu.
Kas stāv aiz uzbrukumiem un traucējumiem?
Uzreiz radās jautājums – kurš ir atbildīgs? Anonīma haktivistu grupa apgalvoja, ka ir veikusi uzbrukumu lietotnei “Ghanoor”, izmantojot ievainojamību tās paziņojumu sistēmā. Viņi savā paziņojumā norādīja, ka mērķis ir “lauzt informācijas monopolu un dot patiesību tautai”. Taču cyberdrošības analītiķi brīdina, ka šādos haotiskos apstākļos ļoti grūti noteikt uzbrukuma patieso izcelsmi. Iespējamas ir vairākas scenāriju iespējas:
* **Ārēji haktivistu veikti uzbrukumi:** Neatkarīgas grupas, kas izmanto situāciju, lai izteiktu savu nostāju vai izraisītu nekārtības.
* **Valsts atbalstītas operācijas:** Citu valstu drošības dienesti varētu veikt uzbrukumus, lai destabilizētu situāciju un radītu papildu spiedienu.
* **Iekšējas operācijas:** Pastāv arī iespēja, ka pašas Irānas varas iestādes mēģināja kontrolēt informācijas plūsmu, pārņemot populārus kanālus, lai izplatītu savu oficiālo narratīvu, un ierobežoja interneta piekļuvi, lai novērstu protestu organizēšanu.
Tehnoloģiskais konteksts: Irānas “halāl internets”
Lai pilnībā saprastu šo situāciju, ir svarīgi atcerēties, ka Irāna jau ilgus gadus ir veidojusi savu nacionālo interneta infrastruktūru, ko bieži dēvē par “halāl internetu”. Valdība stingri kontrolē un filtrē saturu, bloķējot piekļuvi tūkstošiem ārvalstu vietņu, tostarp sociālajiem medijiem kā X (bijušais Twitter), Facebook un YouTube. Šī “digitālā suverenitāte” konflikta laikā kļūst par gan stiprību, gan vājību.
No vienas puses, tā ļauj ierobežot “nevēlamo” informāciju. No otras puses, tā padara valsti atkarīgu no savas pašas, iespējams, mazāk noturīgas infrastruktūras, kas var būt vieglāk sasniedzama mērķis ārējiem uzbrukumiem vai var tikt centrāli “izslēgta” pašas valdības lēmuma rezultātā. Lielapjoma pārraides pārtraukumi 3. martā, visticamāk, bija tieši šādas centralizētas kontroles sekas.
Kādi ir plašākie sekas un nākotnes draudi?
Šie notikumi ir nopietns brīdinājums par mūsdienu konfliktu raksturu. Karš vairs nenotiek tikai uz zemes, gaisa un jūras. Tas notiek datu centros, mobilo lietotņu serveros un sociālo tīklu algoritmos. Sekas ir daudzveidīgas:
1. **Informācijas vakuums:** Kad oficiālie kanāli ir klusējoši vai pārņemti, bet internets ir ierobežots, veidojas informācijas vakuums. Šo tukšumu ātri aizpilda baumas, dezinformācija un bailes, padarot situāciju sabiedrībai vēl neskaidrāku un satraucošāku.
2. **Sabiedrības polarizācija:** Uzbrukumi tādiem neitrāliem rīkiem kā lūgšanu lietotne pakāpj sabiedrības neuzticēšanos digitālajai videi un var palīdzēt radīt dziļāku šķelšanos.
3. **Citu valstu precedents:** Pasaule vēro. Šāda veida hibrīdie uzbrukumi, kas mērķēti uz civilo digitālo infrastruktūru un psiholoģisko labklājību, noteikti tiks pētīti un, iespējams, atkārtoti citos globālos konflikttelpās.
Vai mēs esam gatavi digitālajam konfliktam?
Notikumi Irānā liek pārdomāt mūsu kolektīvo gatavību digitālajām kara darbībām. Kā valstis aizsargās savu kritējošo infrastruktūru? Kā tiks regulēta haktivistu darbība konflikta laikā? Un, iespējams, vissvarīgāk – kā parastie cilvēki var saglabāt piekļuvi ticamai informācijai, kad to vistradicionālākie kanāli ir sabojāti vai pārņemti?
Viens ir skaidrs: nākamie kari tiks izšķirti ne tikai ar tankiem un darbiniekiem, bet arī ar koda rindiņām, datu plūsmām un iedzīvotāju digitālo psiholoģisko noturību. Un kā parādīja 3. marts, pat lūgšana digitālajā laikmetā var kļūt par frontes līniju.
Avots: https://techcrunch.com/2026/03/02/hackers-and-internet-outages-hit-iran-amid-u-s-air-strikes/