Kosmosa mākslīgais intelekts: Kāpēc orbītas ekonomika ir tik nežēlīga?

Iedomājieties datu centru, kas peld kosmosā. Tas nav tālās nākotnes skats, bet reāls tehniskais izaicinājums, par kuru nopietni diskutē inženieri un uzņēmēji. Ideja ir vienkārša: novietot milzīgus skaitļošanas resursus, kas darbinātu nākamās paaudzes mākslīgo intelektu, tieši Zemes orbītā. Tomēr, kā liecina jaunākās analīzes, šīs idejas ekonomika ir tik nežēlīga, ka varētu sagraut visu konceptu. Pētījumi rāda, ka viena gigavata (1 GW) jaudas orbītas datu centra izbūve un palaišana kosmosā varētu maksāt aptuveni 42,4 miljardus ASV dolāru. Salīdzinājumam, līdzīga jaudas datu centrs uz Zemes maksātu gandrīz trīs reizes mazāk. Bet kāpēc šī cena ir tik astronomiska, un vai tai vispār ir nākotne?

Kosmosa datu centru sapnis: Vīzija un realitāte

Orbītas datu centru ideja radušies no vairākiem pārliecinošiem argumentiem. Pirmkārt, kosmosā ir praktiski neierobežotas iespējas saņemt saules enerģiju, bez mākoņiem vai nakts laika ierobežojumiem. Otrkārt, kosmiskā vakuuma dzesēšanas īpašības varētu būt ideālas milzīgu serveru klāstu dzesēšanai, kas uz Zemes patērē milzīgus ūdens un elektroenerģijas daudzumus. Treškārt, šāds risinājums atbrīvotu nozīmīgus zemes resursus un potenciāli nodrošinātu datu pārraidi ar ļoti zemu aizkavi starp kontinentiem.

Tomēr, izrādās, ka katrs no šiem teorētiskajiem ieguvumiem saskaras ar tik smagu ekonomisko un tehnisko realitāti, ka visa bilance krasi mainās. Galvenais ienaidnieks ir vienkāršs fizikas likums – gravitācija. Ikviena kilograma nogādāšana zemes orbītā pašlaik ir ārkārtīgi dārga, pat strauji krītošām startu izmaksām. Un, runājot par datu centru, mēs nerunājam par dažiem simtiem kilogramu, bet par tūkstošiem tonnu augstas kvalitātes iekārtu, konstrukcijām un dzesēšanas sistēmām.

Saliksim kopā rēķinu: No 42 miljardiem līdz bezgalībai

Cipars 42,4 miljardi dolāru par 1 GW centru ir tikai sākumpunkts. Šī summa, visticamāk, ietver:
* **Palašanas izmaksas:** Simtiem, ja ne tūkstošiem smago nesējraķešu startu, lai orbītā nogādātu visas komponentes.
* **Būvmateriāli un struktūra:** Kosmosa kuģa vai stacijas būvniecība, kas spēj izturēt radiāciju, mikrometeorītu triecienus un ārkārtējas temperatūras.
* **Pašas iekārtas:** Serveru moduļi, kas jāpārbūvē, lai izturētu palaišanas vibrācijas un kosmisko vakuumu.
* **Montāža orbītā:** Vai nu automatizēta, vai ar astronautu palīdzību – abas iespējas ir neticami sarežģītas un dārgas.

Bet pats lielākais izdevumu postenis, kas bieži tiek aizmirsts, ir **apkope un dzīves cikls**. Kas notiek, ja kāds serveris sabojājas? Nosūtīt tehniķi ar nākamo raķeti nav opcija. Nepieciešamas pašdiagnostikas un pašlabošanas iespējas, kas pašlaik ir zinātnes fantastikas līmenī. Un galu galā, pēc 5-10 gadiem, kad iekārtas novecojušas, tās būs jānoņem no orbītas vai jāatjaunina, radot vēl vienu milzīgu izmaksu vilni.

Zemes alternatīva: Kāpēc uz planētas ir tik lēti?

Lai saprastu orbītas projektu milzīgās izmaksas, ir vērts apskatīt, kāpēc tradicionālie datu centri uz Zemes ir kļuvuši tik efektīvi. Mūsdienu megadatu centri tiek būvēti stratēģiskās vietās ar piekļuvi lētai enerģijai (bieži vien no atjaunojamiem avotiem), labi attīstītu infrastruktūru un lētu dzesēšanu, izmantojot vietējo klimatu. To būvniecības tehnoloģijas ir pilnībā nobriedušas, un piegādes ķēdes ir optimizētas.

Dzesēšana, kas kosmosā šķita par lielu priekšrocību, uz Zemes tiek risināta arvien efektīvāk – izmantojot dabiskos ūdens ķermeņus, gaisa dzesēšanu vai pat padziļinātus pazemes tuneļus. Un, pats galvenais, ja kaut kas salūzt, tehniķis var aizbraukt uz vietu dažu stundu laikā, nevis gaidīt nākamo starta logu uz Starptautisko kosmisko staciju.

Vai orbītas AI ir pilnīgi bezcerīgs pasākums?

Nepilnīgi. Ir scenāriji, kuros šāds risinājums varētu būt pamatots, lai arī ne tuvu nākamajā desmitgadē. Piemēram:
* **Īpaši augstas jaudas, īpašas vajadzības:** Ja radīsies AI algoritmi, kuriem nepieciešama tik milzīga skaitļošanas jauda un tik efektīva dzesēšana, ka tas pārsniegs jebkādas iespējas uz Zemes.
* **Kritiskā drošība un izolācija:** Valstu militārie vai īpaši slepeni projekti, kuriem nepieciešama absolūta izolācija no globālā tīkla.
* **Citu planētu izpēte:** AI datu centrs Mēness orbītā vai uz Marsa varētu būt loģisks solis, lai apstrādātu datus, kas savākti vietā, nevis sūtīt tos uz Zemi.

Taču pašlaik un tuvākajā nākotnē ekonomika runā skaidru valodu: **investīcijas, kas tiek ieguldītas vienā orbītas datu centra gigavatā, uz Zemes varētu radīt trīs reizes lielāku jaudu.** Un šajā AI sacīkstē, kurā uzvarēs tas, kuram ir visvairāk skaitļošanas resursu, šis trīskāršais reizinātājs ir absolūti izšķirošs.

Nākotnes perspektīva: Ko gaidāms?

Orbītas AI ekonomika noteikti ir nežēlīga, taču tehnoloģijas nemitīgi attīstās. Divas lietas varētu radikāli mainīt vienādojumu:
1. **Pilnīgi pārstrādājamas raķetes un krasi zemākas palaišanas izmaksas.** Uzņēmumi kā SpaceX jau strādā šajā virzienā ar programmu “Starship”. Ja cena par kilogramu orbītā nokritīs desmitkārtīgi, viss ekonomiskais modelis kļūs daudz pārskatāmāks.
2. **Orbītas ražošana un montāža.** Ja iekārtas komponentus varēs ražot tieši kosmosā, izmantojot Mēness vai asteroīdu materiālus, atkarība no zemes palaišanām izzudīs.

Pašlaik orbītas datu centri paliek pētniecisku prātu un drosmīgu futurologu sapnis. Tie kalpo kā atgādinājums, ka dažkārt visvienkāršākais un viszemāk tehnoloģiskais risinājums – šajā gadījumā būvēt uz labi pazīstamas, stabilas zemes – ir arī visgudrākais un visekonomiskākais. AI revolūcija turpināsies uz mūsu planētas, tur, kur izmaksas un riski ir pārvaldāmi. Un, varbūt, kad būsim kolonizējuši Marsu, pirmais orbītas datu centrs kļūs par loģisku nākamo soli.

Avots: https://techcrunch.com/2026/02/11/why-the-economics-of-orbital-ai-are-so-brutal/