Labi, es vairs neesmu tik nikns par to “Lielisko Amberšonu” AI projektu. Bet tā joprojām ir slikta doma.
Kāds, lūdzu, pasargājiet klasisko kino no laboratorijas eksperimentiem! Nesenā ziņa par to, ka mākslīgais intelekts tiks izmantots, lai “pabeigtu” Orsona Velsa nepabeigto šedevru “Lieliskie Amberšoni”, izraisīja pamatīgu vētru kinomīlu un tehnoloģiju entuziastu vidū. Sākotnējā reakcija bija tīra šausmas un sašutums. Tomēr, iedziļinoties detaļās, daži no sākotnējā niknuma ir atslābuši. Bet, un šis “bet” ir milzīgs, pamatprincips paliek tāds pats: šī ir bīstama un nevajadzīga prakse, kas atver Pandoras lādi.
Kas notiek? AI kā kino restaurators
Projekta kodols ir šāds: izmantojot modernas AI ģeneratīvās video un audio tehnoloģijas, komanda plāno “rekonstruēt” pazudušās un iznīcinātās “Lielisko Amberšonu” daļas. Filma, kas uzņemta 1942. gadā, tika bēdīgi apgriezta un pārveidota pēc studijas iejaukšanās, un Velsa oriģinālā versija tiek uzskatīta par neatgriezeniski pazudušu. Ideja šķiet cienīga – atdot pasaulei kaut ko, kas tika nozagts. Problēma slēpjas līdzekļos.
Sākotnējā niknums radās no priekšstata, ka AI vienkārši izdomās jaunas scenas, balstoties tikai uz scenārija fragmentiem vai aprakstiem. Taču, kā izrādās, projekta autori apgalvo, ka viņi strādās kā arheologi. Viņi plāno izmantot visus pieejamos materiālus: fotogrāfijas no filmēšanas laika, scenārija melnrakstus, Velsa piezīmes, pat audio ierakstus no dzīvajām pārraidēm, lai pēc iespējas precīzāk rekonstruētu to, kas bija. AI šajā gadījumā darbojas nevis kā radošs mākslinieks, bet kā superprecīzs saliedētājs un interpolators, kas aizpilda trūkstošos pikseļus un kadrus.
Kāpēc es tagad esmu “mazliet mazāk nikns”?
Pirmkārt, atzīšos – šis ir daudz rūpīgāks pieeja, nekā es iedomājos. Tā nav tīra fantāzija. Tas ir vairāk kā digitāla restaurācijas projekta ekstrēms gadījums, līdzīgi kā fotoattēlu salabojana, tikai daudz sarežģītākā mērogā. Otrkārt, projekta vadītāji uzsver, ka viņi neradīs “jaunu Orsona Velsa filmu”. Viņi to dēvē par “spekulatīvu rekonstrukciju” vai “izglītojošu instrumentu”, kas vizualizētu zinātnieku un vēsturnieku pētījumus. Šis ir svarīgs konteksts. Ja to skatās kā akadēmisku eksperimentu, kā kino vēstures ilustrāciju, tad tas kļūst mazāk šausminošs nekā pretrunā ar mākslinieka gribu radīts “turpinājums” vai “pabeigums”.
Lielais “BET”: Kāpēc šī joprojām ir ļoti slikta doma
Neskatoties uz visiem šiem precizējumiem, pamatproblēmas paliek. Šeit ir iemesli, kāpēc šīs durvis nevajadzētu atvērt.
1. Mākslinieka gribas un mantojuma vītols
Orsons Velss ir leģenda tieši tāpēc, ka viņš bija neatlaidīgs perfekcionists. Viņš cīnījās ar studiju, cīnījās par katru kadru. Fakts, ka viņa oriģinālā versija tika iznīcināta, ir traģēdija, bet tā ir daļa no šīs filmas un tās radītāja leģendas. AI ģenerēta “pabeigšana”, pat visrūpīgākajā formā, ir vītols pār mākslinieka pēdējo gribu. Tā nosaka bīstamu precedentu: ja mēs varam “pabeigt” Velsu, ko vēl mēs varam “labot”? Kubrika vai Tarkovska nepabeigtos darbus? Vai varbūt “uzlabot” filmas, kuras mums nepatīk?
2. Vēstures falsifikācijas risks
Laika gaitā šāda veida rekonstrukcija var sākt tikt uztverta kā “autentiska”. Nākamās paaudzes, kas nav dzirdējušas par šo projekta kontekstu, varētu pieņemt, ka redzētais ir patiesi Velsa radīts materiāls. Tas izplucina robežu starp arhīvu materiālu un spekulatīvu modelēšanu. Kino vēsture kļūst par māksliniecisku interpretāciju, nevis faktu pamatu.
3. Tehnoloģijas slazds: “Ja tas ir iespējams, tas jāizdara”
Šis ir klasisks tehnoloģijas impulss. Bet mākslai nevajadzētu pakļauties šim likumam. Pastāv skaistums un vērtība nepabeigtībā, noslēpumā, zaudējumā. “Lielisko Amberšonu” noslēpums ir tās daļa. Mēģinājums to aizpildīt ar algoritmiem ir kā pārkrāsot senu fresku ar mūsdienu krāsām – tehniski iespējams, bet garīgi vandalisks.
4. Kā tas ietekmēs mūsu izpratni par mākslu?
Māksla ir cilvēka pieredze, emocijas, kļūdas un brīnumi. AI, pat kā rīks, ir būtībā statistikas un modeļu kopums, kas apgūts no esoša materiāla. Tas nevar saprast traģēdiju, kas slēpjas aiz “Amberšonu” zaudējuma, nevar just Velsa vilšanos. Tā radītais būs tikai tukša forma – tehniski iespējams attēls un skaņa, bez dvēseles un vēsturiskā sāpju konteksta.
Tātad, ko mums vajadzētu darīt?
Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu ignorēt tehnoloģijas potenciālu kultūras mantojuma saglabāšanā? Nē, noteikti nē. AI var būt neticami vērtīgs rīks digitālai restaurācijai – noņemt skrāpas, stabilizēt attēlu, uzlabot skaņu no vecām lentēm. Tam vajadzētu palikt līdzeklim, kas uzlabo to, kas JAU IR, nevis rada to, kas NEEKSTIST.
Pareizā pieeja “Lieliskajiem Amberšoniem” un citām nepabeigtām lietām ir saglabāt to stāstu, izglītot publiku par traģēdiju, izpētīt un publicēt visus pieejamos materiālus – scenārijus, fotogrāfijas, atsauksmes. Ļaujiet filmai palikt par leģendu, par brīdinājumu par studiju iejaukšanos mākslinieka redzējumā. Tās spēks ir tieši tās nepilnībā un zaudējumā.
Noslēgumā: Spekulācija, nevis rekonstrukcija
Ja šis AI projekts tomēr tiks realizēts, tam vajadzētu skaidri skanēt brīdinājums ik sākumā: “Šis nav Orsona Velsa darbs. Šī ir mūsdienu tehnoloģiju spekulatīva interpretācija, balstīta uz akadēmiskiem pētījumiem.” Tas jāuzrāda nevis kino teātrī, bet muzejā kā interaktīvs eksponāts, kas ilustrē “kas varēja būt”, nevis “kas ir”.
Jā, es esmu mazliet mazāk nikns, jo redzu, ka aiz projekta stāv zināma rūpība un respekts, nevis tikai tukša sensācija. Bet mans iebildums principam paliek stingrs. Dažas durvis ir labāk turēt slēgtas. Dažus noslēpumus ir labāk turēt nesarisinātus. “Lielisko Amberšonu” trūkums ir skaists, sāpīgs un cilvēcisks. Aizstāt to ar algoritmisku tuvinājumu nozīmē nozagties no mums pašiem šo cilvēcisko pieredzi. Un to nevar atļauties neviens AI.