Vai ar 16 miljardiem pietiek, lai robotaksometru bizness kļūtu ienesīgs? Dziļš ieskats transporta nākotnē
Iedomājieties pasauli, kurā jūs negaidāt taksometru, bet tas gaida jūs. Pasauli bez stūmējiem, bez steigas, bez nepieciešamības skatīties uz ceļu. Šī ir robotaksometru solītā zeme – transporta nākotnes svētā Grāls, pēc kānaudzīgi tiecas vislielākās tehnoloģiju kompānijas. Bet ir viens liels jautājums, kas karājas gaisā kā blīva migla Sanfrancisko līcī: cik daudz naudas un laika vajag, lai šī fantāzija kļūtu par ienesīgu realitāti? Pēdējie notikumi liek domāt, ka atbilde varētu būt “vairāk nekā 16 miljardi dolāru”.
Miljardu dolāru sacensības: kurš pirmais sasniegs finiša līniju?
Kad runa ir par autonomo braukšanu, likmes ir neticami augstas. Noņemiet cilvēku no vadītāja sēdekļa, un jūs iegūstat iespēju pārveidot veselu pilsētu dinamiku, samazināt negadījumus un radīt pilnīgi jaunu ekonomikas modeli. Tāpēc tādi spēlētāji kā Waymo (Alphabet meitasuzņēmums), Cruise (General Motors aiz muguras) un Tesla ir ieguldījuši desmitiem miljardu dolāru šajā tehnoloģijā. Taču ceļš uz peļņu izrādās daudz kalnaināks, nekā sākotnēji šķita.
Nesenā Cruise satricinājuma un operāciju apturēšana, kā arī Waymo lēna un uzmanīga paplašināšanās liecina par vienu lietu: šī nav tikai tehnoloģiju problēma. Tā ir loģistikas, regulējuma, sabiedrības uzticēšanās un – galvenais – milzīgu izmaksu problēma. 16 miljardi dolāru, par kuriem runā analītiķi, varētu būt tikai sākuma iemaksa šajā bezgalīgajā spēlē.
Kur pazūd miljardi? Izmaksu uzbūves šķelšana
Lai saprastu, kāpēc šīs summas ir tik astronomiskas, apskatīsim, kas faktiski jāapmaksā, lai robotaksometru pakalpojums darbotos.
- Pētniecība un izstrāde (R&D): Tas ir kodols. Gadu desmitiem ilgs darba laiks inženieru, datu zinātnieku un programmētāju, kā arī superdatori, kas apstrādā neskaitāmus braukšanas datus. Katrs sensors, katra koda rindiņa maksā.
- Hardware un automašīnu parks: Augstas izšķirtspējas LiDAR, radari, kameras – šīs nav parastas detaļas no auto rezerves daļu veikala. Katra transportlīdzekļa pārveidošana par autonomo laboratoriju maksā simtiem tūkstošu dolāru. Un tad vēl nepieciešams uzturēt un periodiski atjaunot visu parku.
- Operācijas un drošība: Pat pilnīgi autonomajiem taksometriem ir nepieciešams attālināts cilvēku uzraugs, kurš varētu iejaukties ārkārtas situācijā. Nepieciešami datu centri, juristi, kas strādā ar regulētājiem katrā pilsētā, un milzīgs atbalsta personāls.
- Apdrošināšana un atbildība: Kam būs jāatbild, ja kaut kas nogriezīsies? Šis jautājums vēl nav galīgi atrisināts, un apdrošināšana šāda veida pakalpojumiem ir ārkārtīgi dārga.
Ienākumu puse vienādojuma: kad klienti sāks maksāt?
Lai segtu šāda mēroga izmaksas, ir nepieciešami stabilu ienākumu plūsmi. Robotaksometru uzņēmumi cer uz vairākiem ienākumu avotiem:
- Braucienu maksa lietotājam: Tradicionālā “brauciens par naudu” modelis. Tomēr, lai konkurētu ar Uber, Bolt vai parastajiem taksometriem, cenām būs jābūt konkurētspējīgām, kas saspiež peļņas normu.
- Abonēšanas pakalpojumi: Iespējams, ikmēneša maksa par neierobežotu braukšanu noteiktā rajonā, līdzīgi kā straumēšanas pakalpojumiem.
- Datu tirdzniecība un reklāma: Autonomais auto varētu kļūt par jaunu reklāmas telpu – iekšpusē varētu rādīt personalizētus reklāmas sludinājumus, pamatojoties uz maršrutu. Taču šeit rodas nopietnas privātuma problēmas.
- Loģistikas un piegādes pakalpojumi: Transportlīdzekļi, kas naktīs var pārvadāt preces, nevis cilvēkus, lai maksimāli palielinātu to izmantošanu.
Problēma? Lielākā daļa no šiem ienākumu avotiem ir nākotnes mūzika. Pašlaik dominē milzīgie kapitālie izdevumi, bet ienākumu plūsma ir niecīga vai vispār nav.
Īstais šķērslis: nevis tehnoloģija, bet cilvēki un regulējumi
Pat ja tehnoloģija darbosies nevainojami 99,9% laika, atlikušie 0,1% var izraisīt katastrofu – gan fizisku, gan reputācijas ziņā. Sabiedrības uzticēšanās ir ļoti trausla. Viens nopietns negadījums, kā tas notika ar Cruise, var uz gadiem apturēt visu nozari. Katrai jaunai pilsētai ir savi noteikumi, savi politiķi un iedzīvotāju bažas, kas jāpārvar. Šis regulatīvais labirints ir tikpat dārgs un laikietilpīgs kā jebkura tehniskā izaicinājuma risināšana.
Nākotnes perspektīva: vai robotaksometri tomēr uzvarēs?
Tātad, atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma: vai 16 miljardi pietiek? Īstermiņā – droši vien nē. Šī ir nozare, kurā “īstermiņa” var nozīmēt vēl desmit gadus. Bet ilgtermiņā potenciāls ir milzīgs. Pirmie, kas izveidos drošu, mērogojamu un patiešām ienesīgu modeli, varētu gūt atlīdzību, kas pārspēs pat visdrosmīgākās fantāzijas. Tas būs līdzīgi Amazon veiksmai: gadiem ar milzīgiem zaudējumiem, kam sekoja dominēšana tirgū.
Uzņēmumi tagad pārvietojas no “attīstīšanas ar jebkādām izmaksām” fāzes uz “atbildīgas mērogošanas un peļņas meklēšanas” fāzi. Tas nozīmē lēnāku izaugsmi, koncentrēšanos uz ierobežotām “operāciju zonām” un stingrāku izmaksu kontroli. Nākamie pāris gadi parādīs, kurš no spēlētājiem ir izveidojis ne tikai gudrāku auto, bet arī gudrāku biznesa plānu.
Viena lieta ir skaidra: transporta nākotne būs autonomāka. Jautājums nav “vai”, bet “kad” un – vissvarīgāk – “cik”. Un, kā liek domāt pašreizējā situācija, atbilde, iespējams, ir: vēlāk un dārgāk, nekā mēs visi cerējām. Bet, ja tas beidzot notiks, tas mainīs visu.