Drosības departaments slepeni pieprasa datus par Trumpa kritiķiem sociālajos tīklos
Jaunākie atklājumi liecina, ka ASV Tēvzemes drošības departaments (DHS) izmanto apiet tiesu varas mehānismus, lai no tehnoloģiju gigantiem iegūtu plašu informāciju par personām, kuras tiešsaistē kritizējušas Donaldu Trumpu un viņa administrācijas politikas, īpaši saistībā ar Imigrācijas un muitas uzraudzības dienestu (ICE). Šī prakse, balstīta uz administratīvajiem izsaukumiem (administrative subpoenas), rada nopietnas bažas par privātumu, vārda brīvību un varas dalīšanas principiem.
Kas ir administratīvie izsaukumi un kāpēc tie ir problemātiski?
Administratīvie izsaukumi ir īpašs rīks, ko federālās aģentūras var izmantot, lai pieprasītu dokumentus un informāciju, **neiesaistot tiesu**. Atšķirībā no parastajiem tiesas orderiem, kuriem nepieciešams tiesneša apstiprinājums un iespējams aizstāvības arguments, šie izsaukumi tiek izsniegti pašas aģentūras ietvaros. Tas nozīmē, ka nav nekādas trešās puses, kas novērtētu pieprasījuma likumību, pamatotību vai proporcionalitāti.
DHS, un konkrēti tā Iekšējās drošības izmeklēšanas dienests (HSI), ir izmantojis šos izsaukumus, lai no sociālo mediju uzņēmumiem, piemēram, Facebook, Twitter (tagad X) un Google, pieprasītu visaptverošus datus par anonīmiem vai pseidonīmiem lietotājiem, kuri ir dokumentējuši ICE operācijas, organizējuši protestus vai izteikuši kritiku pret Trumpa administrācijas imigrācijas politiku.
Kāda veida informācija tiek pieprasīta?
Pieprasījumi, kā ziņots, ir ārkārtīgi plaši. Tie var ietvert:
* Pilnus lietotāju profila datus (vārdu, e-pastu, tālruņa numuru).
* IP adrešu žurnālus, kas atklāj lietotāja fizisko atrašanās vietu un interneta darbību.
* Visu konta aktivitāšu vēsturi, ieskaitot ziņas, patīk un dalīšanas.
* Informāciju par citiem lietotājiem, kuri bijuši mijiedarbībā ar mērķa kontu.
* Metadatus, kas atklāj sakaru laikus, ierīču informāciju un vairāk.
Šāda veida datu kopums ļauj aģentūrai izveidot detalizētu kustību, sakaru un sociālo saišu karti par personu, bieži vien bez viņu zināšanas.
Mērķis: klusētēji un aktivisti, kas dokumentē ICE darbību
Šķiet, ka īpašs uzsvars ir uz personām un grupām, kuras izmanto sociālos tīklus, lai izgaismotu ICE darbības, piemēram, arestus un deportācijas. Anonīmie konti, kuri “dzīvē” pārraidījuši reidus vai dalījušies informācijā par paredzamām operācijām, ir bijuši galvenais mērķis.
DHS, iespējams, mēģina identificēt šo avotu informācijas noplūdi un “klusētējus”. Tomēr kritiķi uzskata, ka šī prakse ir tieša vārda brīvības apspiešana, kas mēģina nomākt leģitīmu politisku disidentu un sabiedrisko uzraudzību pār valsts iestādēm. Tā nosūta bīstamu signālu: ja tu kritizēsi valdību, īpaši anonīmi, mēs varam atklāt tavu identitāti bez tiesas, un tu nevarēsi tam neko pretdarīt.
Tehnoloģiju uzņēmumu atbilde un likumīgie strīdi
Lielie tehnoloģiju uzņēmumi bieži saskaras ar šādiem valdības pieprasījumiem. Daži tos izpilda daļēji, citi cenšas tos apstrīdēt, ja uzskata tos par pārāk plašiem. Tomēr administratīvie izsaukumi rada pelēku zonu. Tā kā tie nav tiesas orderi, uzņēmumiem var būt mazāk tiesību aizstāvēt lietotāju privātumu, un viņi var baidīties no sekām par neizpildi.
Cilvēktiesību un digitālo tiesību aizstāvji, piemēram, ACLU un EFF, uzskata, ka šāda administratīvo izsaukumu izmantošana politiskiem nolūkiem var būt nelikumīga. Viņi uzsver, ka tas pārkāpj Pirmo grozījumu (vārda brīvība) un Ceturto grozījumu (aizsardzība pret nepamatotiem kratījumiem un arestiem) tiesības. Ja aģentūra vēlas iegūt informāciju, kas saistīta ar politisku darbību, tai vajadzētu iegūt tiesas orderi, kas pierāda pamatotu aizdomu par nozieguma izdarīšanu.
Kāpēc šī situācija ir svarīga ne tikai ASV?
Šis gadījums ir globāls brīdinājuma signāls. Tas parāda, kā tehnoloģijas un plašie datu krājumi var tikt izmantoti, lai vājākajos tiesiskos procesos uzraudzītu un nomāktu politisko opozīciju.
* **Priekšstats autoritātiem:** Citas valstis var sākt lietot līdzīgas metodes, atsaucoties uz ASV piemēru.
* **Anonimitātes nāve:** Spēja anonīmi izteikties tiešsaistē, īpaši pret varas struktūrām, ir kritiska demokrātijai. Šādas prakses to padara par ilūziju.
* **Privātuma erozija:** Tas normalizē ideju, ka valdībai ir “aizmugurējās durvis” pie jūsu digitālās dzīves, bez tradicionālajām tiesību aizsardzības.
Kādas ir iespējamās sekas un nākotnes perspektīvas?
Atklājumi, visticamāk, izraisīs tiesas prāvas un likumdošanas iniciatīvas. Jau tagad ir dzirdami aicinājumi stingrāk regulēt administratīvo izsaukumu izmantošanu, īpaši, ja tā skar politisku darbību un vārda brīvību. Kongresa komisijas var rīkot uzklausīšanas, lai izmeklētu DHS darbības.
Līdztekus, sabiedrības apziņa par digitālo drošību un datu aizsardzību var pieaugt, mudinot cilvēkus izmantot stingrākas privātuma un šifrēšanas rīkus. Uzņēmumiem var nākties pārskatīt savu politiku attiecībā uz valdības pieprasījumiem un aktīvāk cīnīties par lietotāju tiesībām.
Šis stāsts ir vēl viens spilgts piemērs nepārtrauktajai cīņai starp valsts drošību, individuālajām brīvībām un tehnoloģiju lomu mūsdienu sabiedrībā. Tas liek domāt: kur ir robeža starp leģitīmu izmeklēšanu un politiski motivētu uzraudzību? Atbilde uz šo jautājumu veidosies turpmākajos tiesas procesos un sabiedriskajā diskusijā.