Rīds Hofmans aicina Silikona ielejas līderus: “Pietiek paklanīties Trumpam!”
Izlasi šo rakstu, lai uzzinātu, kāpēc viens no ievērojamākajiem tehnoloģiju pasaules investoriem uzskata, ka miljardiem vērtie uzņēmēji ir zaudējuši mugurkaulu un kā viņu vara varētu mainīt Amerikas politisko ainavu. Ja domā, ka tehnoloģiju lieluzņēmumu ietekme beidzas ar lietotņu lejupielādēm un jaunākajiem procesoriem, tu kļūdīsies. Šodien runa ir par to, kā viņu klusēšana var būt līdzvērtīga piekāpšanās.
Kāds ir pamatkonflikts? Hofmaņa aicinājuma konteksts
LinkedIn dibinātājs un leģendārais leņķa investors Rīds Hofmans izteicās skarbi un skaidri. Viņš publiski aicināja savus kolēģus Silikona ielejā – tos pašus CEO, kuru vērtība mērāma miljardos – pārtraukt “paklanīties” prezidentam Donaldam Trampam. Šis aicinājums nāk pēc vairākiem kontroversiem notikumiem pie ASV robežas, kurus daļa uzņēmēju ir nosodusi, bet, pēc Hofmaņa domām, pārāk klusi un neefektīvi.
Hofmans uzskata, ka vienkārši “nosoda paziņojuma” izsūtīšana sociālajos tīklos vairs nepietiek. Tas ir tikai veids, lai nomierinātu savu sirdsapziņu un darbinieku sajūtas, bet reālas izmaiņas nenāk. Silikona ielejas gigantiem – no sociālo mediju platformām līdz mākoņu tehnoloģiju piegādātājiem – ir milzīga ekonomiskā un tehnoloģiskā vara, un tieši šī vara, pēc viņa domām, ir jāizmanto daudz agresīvāk, lai ietekmētu politiku cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos.
Klusēšana ir piekāpšanās: kāpēc CEO bail runāt skaidri?
Rodas jautājums – kāpēc tik daudzi ietekmīgi cilvēki izvēlas klusēt? Atbilde slēpjas biznesa interesēs un bailēs. Daudzi uzņēmēji baidās no iespējamām represijām no valdības puses: regulējošiem pasākumiem, antimonopola izmeklējumiem vai nodokļu pārbaudēm, kuras varētu kļūt “ērtākas”, ja uzturētu draudzīgākus attiecības ar pašreizējo administrāciju.
Taču Hofmans uzsver, ka šīs īstermiņa bailes apdraud ilgtermiņa vērtības. Tehnoloģiju nozare ir uzaugusi, balstoties uz brīvu domāšanu, globālu talantu pieplūdumu un atvērtības ideāliem. Politika, kas ierobežo imigrāciju, ietekmē cilvēktiesības vai apdraud preses brīvību, galu galā apdraud pašu vidi, kurā šie uzņēmumi ziedēja. Klusējot, viņi paši sev rok bedri.
Kādu varu tieši Silikona ieleja var pielietot?
Tātad, ko tieši Hofmans ierosina? Viņš nerunā par tukšām vārdiem, bet par konkrētiem, taustāmiem rīkiem, kas ir šo uzņēmumu rīcībā.
Ekonomiskais spiediens: nauda runā skaļāk par vārdiem
Pirmkārt, **ekonomiskā ietekme**. Tehnoloģiju uzņēmumi ir lieli darba devēji, nodokļu maksātāji un investīciju avoti. Viņi var pieņemt lēmumus par investīcijām vai paplašināšanos tieši tos štatos, kuru gubernatori atbalsta politiku, kas saskan ar demokrātiskajām vērtībām. Otrkārt, **politiskā lobēšana**. Milzīgie lobēšanas budžeti var tikt novirzīti no partijām, kas atbalsta pretrunīgus lēmumus, uz tām, kas aizstāv progresīvus principus.
Tehnoloģiju vara: platformas kā leģitimizācijas instruments
Treškārt, un iespējams vissvarīgāk, **platformu kontrole**. Sociālo mediju platformām ir milzīga ietekme uz publisko diskursu. Tās var stingrāk moderēt maldinošu informāciju, pastiprināt uzticamus avotus un sistēmiski pretdarboties naida runas izplatīšanai, nevis darīt to nejauši un fragmentāri. Šī nav cenzūra, bet atbildība par informācijas vidi, ko paši šie uzņēmumi ir radījuši.
Vai tas nav tikai vēl viens “woke” CEO paziņojums? Atšķirība starp vārdiem un darbiem
Kritiķi varētu teikt, ka Hofmans un viņa domubiedri vienkārši izrāda “woke kapitalismu” – izmanto sociālos jautājumus, lai uzlabotu savu tēlu. Taču šajā aicinājumā runa ir par daudz fundamentālāku līmeni. Tas ir aicinājums atzīt, ka lielā biznesa un politika nekad nav bijuši atdalīti, un ka brīvība rīkoties pēc savas sirdsapziņas ir arī liela atbildība.
Vēsture rāda, ka reģīmi, kas ierobežo cilvēktiesības, galu galā kļūst nedroši partneri arī biznesam. Hofmana vēsts ir skaidra: **vēstures spriedums skatīsies ne tikai uz politiķiem, bet arī uz tiem, kam bija vara ietekmēt notikumus, bet izvēlējās neriskēt.**
Kāda ir nākotne? Iespējamie scenāriji
Ja vairāk Silikona ielejas līderu paklausīs šim aicinājumam, mēs varētu redzēt ievērojamu politiskā spiediena pieaugumu. Tas var izpausties kā finanšu atbalsts opozīcijas kandidātiem, publiski boikoti pret noteiktiem valdības pasākumiem vai pat tehnoloģiju pakalpojumu ierobežojumi valsts iestādēm, kas iesaistītas etiski šaubīgos procesos.
Taču risks arī pastāv. Konfrontācija ar spēcīgu administrāciju var novest pie asas atbildes reakcijas, kas var satricināt tirgus un radīt neprecedenta regulējumu. Līdzsvars starp principiem un peļņu nekad nav bijis tik smalks.
**Beigu doma:** Rīda Hofmana balss nav vienaldzīga filantropa vēsts. Tā ir tieša izaicinājuma raidīšana pašai ietekmīgākajai ekonomiskajai varai mūsdienās. Viņa jautājums ir vienkāršs: ja ne jūs, kam ir resursi, reputācija un tehnoloģijas, lai ietekmētu pārmaiņas, tad kurš? Atbilde uz šo jautājumu varētu noteikt ne tikai ASV, bet arī globālās tehnoloģiju nozares attiecības ar varu nākamos gadu desmitus.