Digitālā neatkarība: Kāpēc Eiropa meklē ceļus prom no ASV tehnoloģijām?
Pasaules digitālā ainava piedzīvo vēsturisku pagrieziena punktu. Kamēr politiskā atmosfēra ASV paliek neparedzama un volatīla, Eiropas valdības ar nopietnu seju pārskata savas tehnoloģisko piekaršanās saites. Vai mēs esam liecinieki jauna digitālā suverenitātes laikmeta sākumam, kad Eiropa cenšas atgūt kontroli pār savu digitālo nākotni, nevis palikt otrajā ratā aiz ASV tehnoloģiju milžiem? Šis nav tikai politisks jautājums, bet ekonomiskas drošības, inovāciju un pat nacionālās pašnoteikšanās jautājums.
Politiskā nepastāvība ASV kā pamudinātājspēks
Pēdējo gadu notikumi ASV politiskajā frontē ir likuši Eiropas līderiem nopietni aizdomāties. Bīstamā runa par “ierocēm pārvērstām sankcijām”, agresīva retorika pret sabiedrotajiem un pastāvīgā neparedzamība par nākamo prezidenta soli ir radījusi pamatīgu neuzticēšanos. Eiropas politikos un drošības ekspertos ir iesakņojies izpratne: ja tehnoloģiskā infrastruktūra – no mākoņdatošanas līdz 5G tīkliem un programmatūras platformām – ir koncentrēta aiz okeāna, tad Eiropa ir ļoti neaizsargāta. Jebkura pēkšņa politiska pavērsiena vai starptautiska konflikta gadījumā šīs atkarības varētu kļūt par Eiropas vājības punktu. Tā vairs nav tikai par datu privātumu, bet par stratēģisku neatkarību.
Vēstures atskaņas un mūsdienu realitāte
Vēsture māca, ka pārāk liela atkarība no viena spēka rada nepieciešamību pēc alternatīvām. Padomājiet par enerģētiku pēc 2022. gada notikumiem – Eiropa steidzīgi meklēja veidus, kā atbrīvoties no Krievijas energoresursiem. Tagad līdzīga loģika tiek piemērota digitālajai sfērai. Ja mēs varam būt atkarīgi no viena valsts gāzes, kāpēc nevaram būt atkarīgi no tās mākoņu pakalpojumiem, operētājsistēmām vai komunikācijas platformām? Šī paralēle ir skaidri redzama Briseles koridoros, kur politikas veidotāji apspriež “tehnoloģisko diversifikāciju” kā jaunu drošības doktrīnas pamatprincipu.
Digitālā suverenitāte: No koncepcijas līdz konkrētiem soļiem
Kas īsti ir digitālā suverenitāte? Tā ir spēja kontrolēt un aizsargāt savu digitālo vidi – datus, tehnoloģijas, infrastruktūru – saskaņā ar saviem vērtību un tiesību principiem. Eiropa šo koncepciju ir pārvērtusi vairākos konkrētos politikas virzienos.
GAIA-X: Eiropas atbilde uz globālajiem mākoņiem
Viens no redzamākajiem projektiem ir GAIA-X – Eiropas federatīvās datu infrastruktūras iniciatīva. Tās mērķis ir izveidot drošu, atklātu un interoperablu mākoņu ekosistēmu, kas balstīta uz Eiropas vērtībām. Tas nav domāts kā tiešs uzbrukums Amazon AWS, Microsoft Azure vai Google Cloud, bet gan kā stratēģiska alternatīva, kas ļauj Eiropas uzņēmumiem un institūcijām glabāt datus un darīt biznesu telpā, kas pakļauta ES noteikumiem, nevis ASV tiesu lēmumiem. Proti, ASV CLOUD Act likums piešķir ASV iestādēm tiesības piekļūt datiem, kas glabājas ASV uzņēmumu serveros, pat ja tie atrodas ārpus valsts. Eiropai tas rada būtiskus suverenitātes riskus.
Kritiskās infrastruktūras aizsardzība: 5G un tālāk
Huawei diskusijas par 5G tīkliem bija tikai priekšgards. Tagad fokuss ir pagriezies uz visu kritisko digitālo infrastruktūru – no enerģētikas vadības sistēmām (SCADA) līdz finanšu tirgiem un veselības datu glabāšanai. Eiropas Komisija aktīvi veicina “tehnoloģiju suverenitātes” pašnovērtējumus dalībvalstīs, mudinot identificēt stratēģiskās atkarības un investēt vietējās vai vismaz draudzīgās valstu alternatīvās risinājumos. Mērķis nav slēgties no pasaules, bet gan izveidot pietiekami daudz iekšējas kapacitātes, lai nerastos spiesta atkarība.
Izaicinājumi ceļā uz neatkarību
Ceļš nav bez klupšanas akmeņiem. Eiropa saskaras ar vairākiem ievērojamiem izaicinājumiem, mēģinot samazināt atkarību no ASV tehnoloģijām.
Tehnoloģiskā atpalicība un kapitāla trūkums
Diemžēl, vairākās nozaru šķērās Eiropa vēl joprojām atpaliek. Mākoņu pakalpojumu tirgū ASV giganti kontrolē vairāk nekā 80% Eiropas tirgus. Radīt konkurētspējīgu alternatīvu prasa milzīgus investīcijas ne tikai naudas, bet arī cilvēkresursu veidā. Eiropas risku kapitāla tirgus ir ievērojami mazāks nekā ASV, kas apgrūtina jaunu, ambiciozu tehnoloģiju uzņēmumu izaugsmi līdz globāla mēroga lielumam.
Fragmentalitāte: 27 valstis, 27 pieejas
Vienota Eiropas pieeja bieži vien saskaras ar nacionālo interešu dažādību. Vācija un Francija var būt aizrautīgas par digitālo suverenitāti, bet mazākas valstis ar ierobežotiem resursiem bieži izvēlas lētākos un ātrāk pieejamos ASV risinājumus. Šī fragmentācija vājina kopējo spēku un padara Eiropu mazāk konkurētspējīgu attiecībā pret monolītiskajiem ASV un Ķīnas tehnoloģiju ekosistēmiem.
Lietotāju paradumi un uzņēmumu ērtība
Kā pārliecināt uzņēmumu, lai tie pāriet no labi pazīstama, globāli atbalstīta Microsoft 365 uz kādu Eiropā izstrādātu biroja programmu komplektu? Kā pārliecināt pētniekus, lai tie atsakās no Google Scholar? Lietotāju ērtība, lielā funkcionalitāte un globālā savietojamība ir milzīgi šķēršļi. Digitālajā pasaulē inerces spēks ir ārkārtīgi spēcīgs.
Nākotnes perspektīvas: Ko sagaidāms tuvākajos gados?
Neskatoties uz šķēršļiem, impulss ir radies, un tas tikai pieaugs. Mēs varam sagaidīt vairākus galvenos trendus.
Publisko iepirkumu pārskatīšana
ES un tās dalībvalstis arvien vairāk izmantos publiskos iepirkumus kā instrumentu, lai veicinātu suverēnus tehnoloģijas risinājumus. Tas nozīmēs prioritāšu noteikšanas kritēriju ieviešanu, kas dod priekšroku risinājumiem, kas atbilst “Eiropas digitālajām vērtībām”, nodrošina datu lokalizāciju ES un izmanto atklāto kodu.
Stratēģiskās partnerības ar līdzīgi domājošām demokrātijām
Eiropa nepūlēsies vientulībā. Mēs redzēsim ciešāku sadarbību ar tādām valstīm kā Japāna, Dienvidkoreja, Kanāda un Apvienotā Karaliste, lai kopīgi attīstītu tehnoloģijas un noteiktu globālus standartus, kas balstīti uz atvērtību, cilvēktiesībām un demokrātiju, nevis autoritāru kontroli vai korporatīvo monopolu.
Masīvas investīcijas “tehnoloģiju suverenitātes” veicināšanā
Nākamie ES budžeti noteikti ietvers ievērojamus līdzekļus digitālajai pārejai, ar īpašu uzsvaru uz tiem segmentiem, kur atkarība no ārvalstu piegādātājiem ir viskritiskākā – pusvadītāji, mākoņu infrastruktūra, kiberdrošība un mākslīgais intelekts.
Secinājums: Vai tas ir iespējams?
Pilnīga neatkarība no ASV tehnoloģijām nav ne reāla, ne vēlama. Globāla sadarbība joprojām ir inovāciju dzīves asinsrite. Tomēr *pārāk liela* atkarība ir bīstama. Eiropas centieni “atgūt digitālo suverenitāti” ir saprātīgs un nepieciešams risinājums laikam, kad ģeopolitika arvien vairāk iejaujas tehnoloģijās. Tas nav protekcionisms, bet gan stratēģiska diversifikācija. Gala mērķis nav izolēta “Eiropas internets”, bet gan spēcīga, konkurētspējīga un pēc principiem vadīta Eiropas digitālā ekonomika, kas var līdzvērtīgi sadarboties ar visu pasauli, nevis vienkārši pakļauties citiem noteikumiem. Šis process būs garš, dārgs un sarežģīts, bet, šķiet, virzība ir noteikta. Digitālā neatkarība kļūst par nākamās Eiropas pašnoteikšanās cīņas fronti.