Mākslīgais intelekts kā draugs: vai roboti varēs kļūt par mūsu sirdsbiedriem?
Kāpēc mēs vēlamies sarunāties ar mašīnām? Vai AI draugu un partneru laikmets ir pienācis? Šie un citi aizraujoši jautājumi atskanēja jaunākajā “Mašīnu ētikas” podkāsta sērijā, kurā vadītājs Bens Baifords apspriedies ar pētnieci Džuliju Trojāno par pavadoņa mākslīgo intelektu – fenomenu, kas pārkāpj robežas starp tehnoloģiju un cilvēcisko intimitāti.
Kas patiesībā ir “pavadoņa AI”?
Džulija Trojāno skaidro, ka “pavadoņa AI” nav tikai viedāka palīdzīga virtuvei vai efektīvāks personīgais asistents. Tā ir tehnoloģija, kas veidota, lai nodrošinātu emocionālu atbalstu, sarunu un saikni. Tie ir čatboti un virtuālie partneri, kas spēj imitēt empātiju, atceras mūsu iepriekšējās sarunas un pielāgo savu “personību” lietotāja vēlmēm. No romantiskiem virtuālajiem partneriem līdz draudzīgiem sarunu biedriem vecāka gadagājuma cilvēkiem – šīs tehnoloģijas aizpilda sociālo tukšumu daudzu cilvēku dzīvēs.
Ekonomiskais stāsts aiz AI attīstības
Intervijā tiek uzsvērts, ka AI attīstību nevirza tikai zinātniska kāriņa, bet arī spēcīgs ekonomisks naratīvs. Pavadoņa AI tirgus aug eksponenciāli, jo pastāv reāla pieprasījuma pēc pieejamības, nepārtrauktības un nevērtējošas uzmanības. Trojāno norāda, ka šīs tehnoloģijas tiek pozicionētas ne tikai kā produkti, bet kā “risinājumi” mūsdienu sociālajām problēmām – vientulībai, sociālajai trauksmei, pat terapijas pakalpojumu trūkumam. Taču rodas jautājums: vai mēs ārstējam simptomus, nevis slimības saknes?
Draugu roboti un prasmju zaudēšanas risks
Viens no satriecošākajiem tematiem sarunā ir “deskilling” jeb prasmju zaudēšanas fenomens. Ja mūsu emocionālās un sociālās vajadzības apmierinās algoritmi, vai mēs pamazām zaudēsim spēju veidot patiesas, sarežģītās starpcilvēku attiecības? Trojāno izsaka bažas, ka, paļaujoties uz AI, kas mūs vienmēr saprot un nekad neapstrīd, mēs varam kļūt nespeciģiski saskarties ar konfliktiem, kompromisiem un dzīvās komunikācijas neskaidrībām, kas ir īstu attiecību pamatā.
Ētikas dilemma: vai AI var būt “īsts” draugs?
Šeit mēs nonākam pie kodolproblēmas: vai saikne ar entītiju, kas tikai simulē empātiju, bet patiesībā tai nav ne apziņas, ne patiesu jūtu, ir autentiska? Podkāstā tiek diskutēts par to, ka, lai cik attīstīts būtu algoritms, tas darbojas, balstoties uz prognozēm un varbūtībām, nevis patiesu rūpju vai pieķeršanos. Taču, ja cilvēks *jūtas* saprasts un mīlēts, vai šī sajūta kļūst mazāk vērtīga? Atbilde nav viennozīmīga.
Nākotnes perspektīvas un atbildība
Trojāno uzsver, ka attīstot šīs tehnoloģijas, ir kritiski svarīgi uzdot ne tikai tehniskus, bet arī filozofiskus jautājumus. Kādas normas un regulas jāizveido, lai aizsargātu lietotāju emocionālo veselību un datu privātumu? Kā izglītot sabiedrību par šo tehnoloģiju iespējām un ierobežojumiem? Izstrādātājiem un regulatoriem ir liela atbildība, lai pavadoņa AI kalpotu kā papildinājums cilvēka dzīvei, nevis kā aizstājējs cilvēciskajai saiknei.
Pabeidzot interviju, kļūst skaidrs, ka pavadoņa mākslīgais intelekts ir spēcīgs instruments, kas spēj gan mazināt cilvēku vientulību, gan radīt negaidītas sociālas sekas. Mūsu uzdevums ir izmantot to gudri, nezaudējot no redzesloka to, kas padara mūs par cilvēkiem – spēju justies, piedot un mīlēt nepilnīgi, sarežģīti un bez algoritmu palīdzības.
*Plašāku ieskatu var iegūt, klausoties pilno interviju ar Džuliju Trojāno “The Machine Ethics Podcast” sērijā “Companion AI”, kas pieejama [AIhub.org](https://aihub.org/2026/01/08/the-machine-ethics-podcast-companion-ai-with-giulia-trojano/).*
Avots: https://aihub.org/2026/01/08/the-machine-ethics-podcast-companion-ai-with-giulia-trojano/